Bruno Sipāna izstāde “110 otu triepieni”

Savu dzīvi Bruno Sipāns vēlas saistīt ar mākslu profesionālā līmenī. 1937. gadā viņš tiek uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studē pie Kārļa Miesnieka, Jāņa Liepiņa, Ģederta Eliasa un Ludolfa Liberta. Pēdējais no viņiem vada Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, kurā studē arī Bruno Sipāns. Studijas akadēmijā tiek pabeigtas 1943.gadā ar diplomdarbu „Gleznotāja darbnīcā”. Darbā attēlots mākslinieks un modele, kas pozē aktam.

Šo darbu akadēmijas absolventu darbu izstādē pamana gleznotājs un mākslas kritiķi Jēkabs Strazdiņš. Izstādes recenzijā avīzei „Tēvija” 1943.gada 22. decembrī viņš raksta, ka gleznā ir „labi izkārtoti krāsu laukumi”, norādot arī uz darba trūkumiem – „gleznotājām nedabiski zemu iezīmēta auss”.

Turpmāk mākslinieks neaizraujas ar lielām figurālām kompozīcijām, bet strādā ainavas, klusās dabas un portreta žanros, kur spilgti parādās gleznotāja individuālais rokraksts. 1947.g. viņu uzņem Mākslinieku savienībā, bet jau 1950. gadu sākumā no tās izslēdz kopā ar aptuveni 50 citiem māksliniekiem, kuri it kā nevēloties atteikties no „formālistiskām tendencēm”. Tomēr politiskā situācija laika gaitā mainās, un 1959.gadā gleznotājs atkal uzņemts Mākslinieku savienībā.

B.Sipāns bija sava ceļa gājējs, nesteidza izpildīt no augšas diktētos nosacījumus, kas iespējams traucējis skatītājiem iepazīt gleznotāja daiļradi plašāk un dziļāk. Lai arī mākslinieks ir piedalījies dažādās grupu izstādēs, tikai 1965. gadā Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā tiek atklāta pirmā personālizstāde – pirmo reizi vienkopus var aplūkot vairāk nekā trīsdesmit autora gleznas. Pēc tam tā eksponēta arī Ērgļos, Cesvainē un Rēzeknē. Jau pēc gleznotāja aiziešanas tiek sarīkotas piemiņas izstādes Jūrmalā 1978. gadā un Vestienā 1979. gadā.

Mūža nogalē gleznotājs atgriežas dzimtajā Vējavā, kur dzīvo kopā ar domubiedri, gleznotāju Mildu Bīrīti.

Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts gleznotāja pirmās personālizstādes kataloga ievadā raksta: „Mākslinieka radīto tēlu pasaule nav fantāzijas uzburta. Tā  dziļi sakņojas mūsu dzīvē”. Īpaši to var pamanīt, aplūkojot klusās dabas, kur par „modeļiem strādā” kartupeļi, sīpoli, speķis, grozi, katli, karotes un citi lauku cilvēkiem pieejamie priekšmeti. Formās vienkāršas, smagnējās lietas attēlo lauku cilvēku dzīvi. B.Sipāna gleznotajās klusajās dabās izmantots tumšs, zemes toņiem pietuvināts kolorīts, kur pa brīdim parādās kāds spilgtāks tonis. Klājot krāsu ar bieziem, enerģiskiem triepieniem, mākslinieks rada monumentālus klusās dabas žanra darbus.

Viņa portretu modeļi ir vienkārši lauku cilvēki – zemnieki, slaucējas, cūkkopes, viņiem raksturīgā vidē, ja šī vide vispār tiek uzsvērta. Mākslinieks mīlējis gleznot arī savus vecākus, kā arī vairākkārt gleznojis pašportretus. Gleznotāja triepiens mainās, atsevišķos darbos viņš pilnībā atsakās no otas un gleznošanai izmanto tikai špakteļa lāpstiņu.

Bruno Sipāna darbi atrodas Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku Savienības, Valkas novadpētniecības muzeja un Madonas novadpētniecības  un mākslas muzeju krājumā.

Izstāde veltīta mākslinieka 110 gadadienai, kas apritēja 9.augustā. Aplūkojamie darbi ir no Madonas muzeja krājuma un no Bruno Sipāna mājām Vējavā. Izstāde aplūkojama līdz 17.septembrim.

Izstādes ietvaros aicinām uz sarunu par mākslinieka dzīvi un daiļradi 13. septembrī plkst. 15.00 Izstāžu zālēs ar vadošo pētnieci Ilzi Gaujēnu.