Madona vēsturiskā skatījumā

Pirmsākumi

Par Madonas senajiem iemītniekiem liecina plašais VII - XVII gs. kapulauks pilsētas ziemeļdaļā. Savukārt viena no kopskaitā desmit Latvijā zināmajām ezermītnēm (apdzīvotas ap IX gs.) atradusies Salas ezera līcī. Livonijas laikā apkārtne iekļāvās Cesvaines pilsnovadā, te cauri gāja nozīmīgs satiksmes ceļš. Madonas muiža, iespējams, veidojusies XVII gs. Zviedru laika kartēs tā sastopama gan ar Modonas, gan Biržu vārdu. Īpašnieki varākkārt mainījušies, pēdējo gadsimtu pirms agrārreformas tie bija Vulfu dzimtas pārstāvji. Palikušās muižas centraēkas celtas nedaudz vairāk kā 150 gadus atpakaļ. Netālu no muižas tagadējā Parka ielā būvēts Madonas pagasta nams, kurā atradās arī skola, vēl saglabājusies līdzās celtā saimniecības ēka. Nelielais Madonas pagasts atradās uz ziemeļiem - ziemeļaustrumiem no muižas, XIX gs. beigās tas apvienots ar Sarkaņu pagastu. Ik rudeni 6. oktobrī netālu no Leiverkroga notika tā sauktais Eglītes gadatirgus.

Dzelzceļa nozīme pilsētas izveidē

XX gs. sākumā būvēts šaursliežu dzelzceļš Stukmaņi (Pļaviņas) – Valka, kas savienoja agrāk veidotās platsliežu līnijas Rīga – Daugavpils un Rīga – Pleskava. 1903. gadā līnija atklāta regulārai satiksmei, viena stacija atradās arī Madonā. Tās tuvumā muižas īpašnieka celtās mājās iekārtotas vairāku apriņķa iestāžu palīgnodaļas, galvenokārt saistībā ar tiesu un policiju. Līdzās stacijai būvēti trīs skaldītu laukakmeņu nami veikalam, viesnīcai un zirgu pastam.No muižas zemes iznomātos apbūves gabalos savas mājas cēla amatnieki un tirgotāji, tāpat ierēdņi. Apbūvei izmantoja arī tuvāko Lazdonas pagasta zemnieku zemes. Tādējādi Madona sāka veidoties kā centrs, latvieši gan to parasti dēvēja par Biržiem. Iezīmējās topošo ielu tīkls, vēlākā Blaumaņa iela jau pirms 100 gadiem veidota kā plats bulvāris ar koku stādījumiem un no brauktuves atvirzītām ēkām.

Izglītības sistēmas veidošanās un sabiedriskās aktivitātes

1908. gada septembrī Madonas pievārtē Sarkaņos darbu uzsāka Biržu meiteņu proģimnāzija, kas nākošajā rudenī pārcēlās uz pašu Madonu. Latviešu izglītības biedrības Biržu nodaļas organizētā skola bija pirmā vidējā mācību iestāde Latvijā ārpus pilsētām. Drīz vien tai pievienojās arī zēnu proreālskola. Pirmais izlaidums notika 1913. gadā.

1911. gadā dibināta vietējā kredītsabiedrība, pāris gadus vēlāk – Brīvprātīgā ugunsdzēsēju biedrība. Pirmā pasaules kara laikā caurejošajai dzelzceļa līnijai posmā  Stukmaņi – Gulbene pārlika sliežu platumu, lai ērtāk nodrošinātu armijai vajadzīgos pārvadājumus.

Pilsētas tiesību piešķiršana

1921. gada pavasarī Madonai, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedza tūkstoti, dotas patstāvīga miesta tiesības. Pret to gan iebilda Sarkaņu pagasta valde, kas nevēlējās zaudēt nodokļu maksātājus un arī teritoriju. Agrāko muižas centru zemes reformas laikā sadalīja apbūves gabalos. 1923. gadā izstrādāts pirmais Madonas apbūves plāns, doti arī nosaukumi centra ielām. 1925. gada pavasarī Vidzemē agrāko Cēsu un Valkas apriņķu dienviddaļā izveidots jauns apriņķis ar centru Madonā. Savukārt 1926. gada 7. jūnijā parakstīts Latvijas Saeimas lēmums par pilsētas tiesību piešķiršanu Madonai.

Pilsētas attīstība

  1926.gada novembrī darbu uzsāka jaunuzbūvētā trīsstāvu namā sāka Madonas vidusskola (tā bijusi otrā LatvjasRepublikā uzceltā vidusskola).
Citas sabiedriskas nozīmes tā laika jaunbūves Madonā bija apriņķa valdes nams (1928. g.), pasts (1929. g.), slimnīca (1933 g., paplašinājums 1937. g.), pamatskola (1934. g.),
 aizsargu nams(1935. g.), ugunsdzēsēju depo (1937. g.). Otrā pasaules kara sākšanās dēl netika uzbūvēts pilsētas valdes nams un jauna dzelzceļa stacija. No plānotās dzelzceļa līnijas Rīga – Ērgļi – Madona – Lubāna – Kārsava gan atklāts posms Madona – Lubāna (1935. g.). Kopš 1928. gada notika pakāpeniska ielu un laukumu bruģēšana (bruģis vēl pāris vietās saglabājies). Iedzīvotāju skaits pilsētā 1935. gadā tuvojās 2,5 tūkstošiem. Kopš 1938. gada pilsētai ir savs ģerbonis – zelta gaiļa galva sarkanā laukā.

Laiks pēc 2. Pasaules kara

Kara laikā cieta pilsētas iedzīvotāji, mazāk ēkas, jo lielākas kaujas Madonu apgāja.

1951. gadā sagatavots pilsētas attīstības plāns, ko 1974. gadā turpināja ģenplāns. Pakāpeniski paplašinājās pilsētas teritorija. Saimnieciskā, rūpnieciskā zona veidojās pilsētas ziemeļaustrumu malā abpus Cesvaines ceļam. Lielāki uzņēmumi bija Rīgas rūpnīcas "Darba spars" filiāle, kombinētās lopbarības rūpnīca, ceļu būves un transporta organizācijas. Ziemeļaustrumos no centra celtas arī pirmās daudzdzīvokļu mājas, turpmāk tādas izvietotas pie Raiņa un Augu ielas. Pats centrs zināmā mērā pārvietojās uz agrāko Tirguslaukumu, kuram līdzās uzbūvēta rajona administratīvā ēka. Sešdesmitajos gados uzcelta jauna slimnīca, vidusskola, vēlāk viesnīca. Septiņdesmitajos gados lielāka vērība pievērsta pilsētas labiekārtošanai un apzaļumošanai.

  Dziesmu svētkos pazīstamākie un konkursos veiksmīgākie bija Madonas dejotāji, nozīmīgs arī Tautas teātris, pūtēju orķestris, koklētāji, folkloras kopa. Madona bija pirmā Latvijas pilsēta, kur līdzāsmūzikas skolai darbojās arī mākslas skola. Šeit ir labākās ar augšgaismu nodrošinātās  izstāžu zāles. Sportā savā ziņā vairāk uzmanības pievērsts ziemas iespējām – slēpošanai, biatlonam, tādējādi izmantojot dabas apstākļus.

90. gadi...

Deviņdesmitajos gados sākta pilsētas ūdenssaimniecības sakārtošana, kas otrajā kārtā vēl turpinās. Pēdējā desmitgadē pārbūvētas izglītības un kultūras iestāžu ēkas - 1. vidusskolai, valsts ģimnāzijai, mūzikas skolai, bibliotēkai un muzejam, kultūras namam, uzcelta sporta halle.

Madona 2003. Gadā tika atzīta par Latvijas sakārtotāko pilsētu.

Apskatu veidoja Indulis Zvirgzdiņš,
Madonas muzeja direktores vietnieks