Velo Brauciens HYDRA EPIC 1300

Kopā esam devušies dažādos izbraucienos pa Latviju un  aiz tās robežām. Dienā tiek nobraukti apmēram 150 -200 km. Esmu piedalījies daudzās sacensībās. Ļoti patīk Velomena rīkotā Velorealitāte, kur maršruts ved cauri Latvijai, sasniedzot 4 KP, un pēc 340 km nonāk Rīgā. Pēc distances paveikšanas parasti ir liels gandarījums, bet nepamet sajūta, ka gribas kaut ko vairāk.

 Nolēmu pieteikties HYDRAEPIC 1300 braucienam, kuru rīko lietuvieši, jo šogad maršruts vijās cauri Latvijai. Ar velosipēdu braucu arī ziemā, tāpēc īpaša gatavošanās šīm sacensībām nebija nepieciešama.

Katru mēnesi centos nobraukt arvien vairāk kilometru, lai maijā jau varētu nobraukt 300, kas bija aptuvenais dienas plāns.

HydraEpic ir velobrauciens, kur katrs braucējs ir pats par sevi. Nedrīkst saņemt palīdzību no malas, visu nepieciešamo somās jāved līdzi pašam un nepieciešamības gadījumā jārisina radušās problēmas. Drīkst izmantot visu publiski pieejamo- veikalus, viesnīcas, darbnīcas. Distance ir 1300 km gara. Tā iet pa meža ceļiem, takām, vijoties gar Lietuvas un Latvijas lielākajām upēm. Maršrutu atsūta e-pastā gpx formātā un tam ir stingri jāseko līdzi.

  Startā katram dalībniekam tiek iedots trakeris, ar kura palīdzību kartē var sekot līdzi velosipēdista kustībai. Pieļaujamā novirze ir 30 metri no dotā maršruta.
    
‌1.diena. Saulains starts Druskininku pilsētā 9:00 no rīta. Starp lietuviešu un igauņu dalībniekiem bijām 5 velobraucēji no Latvijas. 
 
 Sākuma temps ir mierīgs, izdodas mazliet parunāties. Sešpadsmitajā kilometrā sākas smiltis, daudziem nākas apstāties, dalībnieki sāk izretoties. Mans temps ir vienlīdzīgs  diviem jautriem igauņiem, ar kuriem satiekamies pie katra veikala. Izbrīna, ka viņi, sportisti būdami,  uzpīpē un iedzer D-light aliņu. Kāds lietuvietis jautā,  kuru distanci viņi brauc?  Nosmejamies, ka igauņiem jau variantu nav -jābrauc mājās, jo finišs ir Igaunijā.

Diena ir silta, centos uzņemt daudz šķidruma, bet pēc 50 km sāk parādīties krampji, ar ko tālāk cīnos visu dienu. Maršruts virzās gar Lietuvas lielāko upei Nemūnu. Trase ik pa brīdim nogriežas mazās, viltīgās taciņās. Sākas tikpat kā orientēšanās. 

 Ēdu vairāk banānus, līdzpaņemtos batoniņus, protams bez coca colas kabatā nedomā braukt. Daba ir skaista, braukt ir patīkami, bet uz vakaru gribas apēst ko siltu.
 Diemžēl, Iki veikalā pusdienu piedāvājums ir beidzies, apēdu aukstas pankūkas ar gaļu, paņemu banānus un dodos pretī 1.naktij. Plānā ir nedaudz pagulēt, jo lietu nesola( man līdzi ir tikai guļammaiss).  Redzu, ka priekša ir vairāki braucēji, arī latvietis Andris Balodis.  
 
‌Mērķis ir sekot. Pirms tumsas trase ieved neizbraucamā pļavā, kur dziļas sliedes ir atstājis traktors. Stumjot kalnā velo, panāku Andri. Abi nomocījušies, priecājamies, ka varam turpināt maršrutu pa asfaltu.

Runājoties braucam blakus, līdz trase atkal noiet nost no ceļa. Andris sāk skatīt pēc vietas pie ūdens, kur pārlaist nakti. Tumsā piebrauc igaunis, pilnīgi bez gaismām, nolemj palikt turpat. Mēs braucam tālāk, jo upes krasts ir kraujas augšā. Optimiskākais plāns bija tikt līdz Kauņai. Taciņa ar līkumu ved pāri mazam tiltiņam, nolemju braukt, bet līdz galam līdzsvaru nenoturu un ritenis  iekrīt upītē. Ar degunu atsitos pret seklo krastu, starp zobiem žņirkst smiltis, deguns asiņo, esmu slapjš un riteņa gaismas spīd ūdenī. Ātri izvelku velo no ūdens un izkāpju krastā. Andris prasa , vai ir sapakotas mantas?  Pārbaudu telefonu, viss šķiet kārtībā. Aiz muguras vēl viens plunkšķis, bet lietuvietis upei pāri tiek veiksmīgāk, tikai ar kāju trāpīja ūdenī. Braucam tālāk, līdz sāk smidzināt lietus. Piebraucam pie benzīntanka, bet tas ir slēgts. Lietuvietis sāk zvanīt viesu namiem, bet neizdodas neko atrast. Drebulis paliek lielāks, jāsāk braukt. Mežā taciņai pāri milzīgs koks, apkārt ļoti sauss. Gar koku paeju nost no trases un liekos gulēt. Guļammaiss sasilda, bet ik pa brīdim pielido kāds ods. Nobraukti 233.75 km.

 2.diena. Ceļos plkst. 4:00. Ir uzaususi gaisma un sāku braukt.  
‌
‌Līdz Kauņas kontrolpunktam vēl jānobrauc 68 km. Rīts ir dzestrs, ceļš, pēc lietus, mitrs, bet velosipēds ripo labi. Kauņas benzīntankā Cirkle K ieturu brokastis un dodos uz pirmo kontrolpunktu. 
 Dodu dalībnieka pasi, kas izrādās nedaudz samirkusi. Somiņā skalinās ūdens, izleju un skaidrs, ka rezerves baterija vairs nedarbojas.  Sarakstā esmu sestais, bet no garās distances priekšā tikai divi dalībnieki.  Ielādēju Garminā nākošo maršruta daļu un plānoju nobraukt vēl 245km, kas ir gabaliņš aiz Viļņas. Šodien braucam gar upi Neris. Daudz smiltis, ļoti zemi zari un koki visu laiku pāri ceļiem. Šī ir izteikta velo stumšanas diena. Zari pāri ceļam, brienu caur upei bez kurpēm. Uz akmeņiem nobrāžu pēdas un saprotu savu kļūdu, bet esmu atpakaļ uz ceļa, tas priecē. Diezgan ātri panāku “Rūķi” (Imantas Greitmanas), kurš nosaka, ka neesot gulēji, bet viņa temps ir lēns. Ļoti daudz jāšķērso mazo upīšu, kas ietek Neris, līdz ar to kājas visu laiku ir slapjas. Tuvojoties Viļņai, mežā ir ļoti stāvs kalns, nopriecājos, ka līdzi man ir maz vedamā , jo dažiem kolēģiem somas krietni lielākas. Veiksmīgi esmu ticis cauri vienai no trases grūtākajām daļām. 
 
‌Pēc brītiņa sākas lietus, kas pēc prognozes varētu beigties ap 20:00. Nolemju, ka braukšu pa lietu. Braukt ir grūti, trase paliek slidena, bet pieturos pie principa -  kamēr tu stāvi,  sēdi vai guli, tu netuvojies finišam. Lietus beidzas, bet tuvojoties Viļņai, taciņas gar Neris upi  ir ar zemiem zariem. Drēbes kļūst mitras  un plāns apžāvēties, nedarbojas. Taciņas ir grūti izbraucamas - ar saknēm, zariem, līkumiem, un atrodas tuvu upei. Vēlāk, kad tieku līdz Gaujai, nonāku pie atziņas, ka Latvijas upes ir skaistākas, taciņas iztīrītas. Diemžēl, Lietuvā tā visa pietrūka. Iebraucot Viļņā sāk jau tumst , paēst dodos uz Mcdonalds, paņemu lavašu, salātus un kafiju ar kūciņu. Viļņā satieku fotogrāfu, kurš arī ir piedalījies šādās sacensībās. Viņš pastāstīja, ka grūtajā kāpumā pirms 2 gadiem, slapjā laikā knapi ticis augšā, ķeroties aiz kokiem un, ka man ir paveicies to izdarīt pirms lietus. Paēdis, sasilis nolemju pabraukt dažas stundas, līdz atradīsies piemērota vieta gulēšanai. Cenšos pievienot poverbanku pie Garmin, lampiņas sāk mirgot un nelādēt. Telefonā arī vairs 30%, tas nozīmē, ka drīz palikšu bez maršruta norādēm. Mazliet pārņem izmisums, bet saprotu, ka jāmeklē naktsmājas, kur pielādēt ierīces. Pēc ilgākas braukāšanas pa naksnīgo Viļņu,  vecpilsētā izdodas atrast naktsmītni. Silta duša, mīksta gulta, dvieļu žāvētājs un rozete ir viss, kas šajā brīdī bija vajadzīgs. Trakera darbības laiks ir līdz 72 h un pašam jānodrošina tā pielādēšana. Konkurenti pēc lietus arī atraduši naktsmītnes Viļņā,  upes otrā krastā. Telefonā viens otram sekojam. Nobraukti  230 km.

 

3.diena. Ceļos 6:30. Tas ir vēlu, bet diemžēl ātrāk ierīces nelādējās. No plkst.1:00 ir labi pagulēts, čatā draugi jau sen ziņo, ka konkurenti brauc. Kārtīga tunča salātu bļoda ar maizīti un kafiju Cirkle K un dodos ceļā. Sākumā ir mazas taciņas, kur daudz kļūdos, iebraucu nepareizā kāpumā, jāripina atpakaļ, bet šī izvēršas par vienu nu skaistākajām dienām. Ceļi ir labi, ripo lieliski, enerģijas pārpārēm, kājas klausa. Zīme Ignalina 18 km, liek sajust Latvijas tuvumu, jo pagājušajā gadā ar draugiem braukājām pa šo apkaimi. Ap 14:00 apstājos pie veikala Maxima, kur nopērku lavašu, salātus un visu nepieciešamo, lai varētu turpināt ceļu. Diena paiet ātri, spēki ir neizsīkstoši, varbūt braucu pat par ātru, bet, ja ripo, tad jāmin. Ap 21:00 sasniedzu Zarasai otro kontrolpunktu, kurā ir arī  īsās distances finišs.

 Padzeru piedāvāto tēju ar maizītēm un cepumiem, un dodos Latvijas virzienā. Dažas grūtas pļavas un tālāk viegli ripojoši ceļi. Siltajā vakarā, ik pa brīdim uz vēdera  uzsēžas pa kādai maijvabolei. Paliek tumšs, maršruts nogriežas meža pļavā un ved pa nātrēm un mežacūku rakumiem. 
 Stumjos tikai pa Garmin līniju, pēc brītiņa atrodu konkurenta sliedi un sāku tai sekot. Kad pļava beidzas, jābrauc pa vecu traktora sliedi mežā. Paliek diezgan grūti, nolemju, ka jāpaguļ un ceru, ka arī konkurents būs devies gulēt . Vēlāk izrādījās, ka tā nebija, konkurents  bija  priekšā par veselu stundu). Pie liela koka izvelku guļammaisu un 3 h pacīnos ar odiem, kas ik pa brīdim atrod manu degungalu. Nobraukti 255 km.

4.diena.  Ir agrs rīts, aust gaisma. Jāsāk braukt. Daudz pļavu, tīrums, kājas slapjas, velosipēds netīrs.  Izbraucu uz ceļa un uz mirkli esmu Latvijā, Subatē, bet maršruts atkal aizvijas pa Lietuvas pusi. Pēc e-pastā saņemtā veikalu plāniņa, pēc pāris stundām jābūt Aknīstei, kur ir benzīntanks un tāpēc turpinu braukt. Ceļš ar slaidiem kāpumiem velk arvien vairāk uz Rietumiem, sāk zust spēki, gribas ēst, sāku pētīt karti. Izbrīnos, ka esmu tālu prom no Aknīstes, jo izrādās, ka maršruts līdz Ērberģei ved pa Lietuvas pusi. Sēžos uz celma un velku no somām ārā visu ēdamo, kas ir atlicis. Nav daudz, bet elpa ievilkta un var turpināt braukt līdz tuvākajam ciemam. Juodupē vēl bija pārāk agrs, tāpēc turpinu braukt līdz Suvainiškis. 25 minūtes gaidu veikala atvēršanu, apēdu gaļas konservus, nopērku tomātu sulu, vēl kādu sīkumu un turpinu ceļu pretī Latvijai. Ceļš gar robežu ir diezgan viegls, bet garlaicīgs. Sāk nākt miegs. Izliekas , ka brīžiem peldu. Ap plkst.10:00 diena ir iesilusi. Nolemju pusstundiņu nosnausties. Pie kapiem slīpumiņā izklāju guļammaisu un koka paēnā ātri aizmiegu. Pamostos jau saulītē, ar 25 minūtēm pietika, lai atkal justos labāk. Latvijā jānokļūst pa tiltiņu pār kuru ved šķībi un  šauri dēļi.

  Līdz Ķegumam turpinās līdzens un garlaicīgs grants ceļš. Ķegumā labi paēdu un sākas maršruta interesantākais posms. Jāpārvar brikšņi pie dzelzceļa un prom uz Ogri, kur sagaida draugi, kas uzmundrina. Optimisma pārņemts braucu tālāk.
  Pēc Ogres Zilajiem kalniem, satieku  vienu vietējo velosportistu, kas gabaliņu brauc līdzi un iedvesmo turpināt ceļu un nepadoties. Grūti smilts ceļi, nobraucu no maršruta un klipsējot kāju ārā no pedāļa, kurpei atdalās zole. Var turpināt braukt, bet ir jūtamas neērtības. Pie Vangažiem sagaida draugi – riteņbraucēji  un gabalu līdz Siguldai pabraucam kopā.
 
‌Braukt gar Gauju ar velosipēdu ir bauda, un iestājoties tumsai, tiek sasniegts Siguldas trešais kontrolpunkts.
 Silda duša, buljons, tēja, olīvu bundža un cepumi atgriež enerģiju.
 
‌ Vienos sola lietu, tāpēc nolemju braukt tālāk. Taciņas ir zināmas, pagājušajā gadā brauktas (arī pa tumsu), tikai grūtības sagādā saplīsusī kurpe,  jo jātiek pāri dažādiem šķēršļiem , pēdiņa izkrīt no pedāļa un tumsā tā ir jāsameklē. Pēc vecās Līgatnes papīrfabrikas nākas diezgan pamaldīties, un staigāju ar zeķi pa mežu. Tieku līdz Amatai, kur izvietotajos koka namiņos uz guļammaisa ir gana ērti gulēt. Nobraukti 300 km.

5.diena. Paguļu 1.5 h. Konkurents no Siguldas hoteļa tuvojas, tāpēc jāsāk braukt. Brokastis paēdu Cēsu Cirkle K un  Moment Duct tape palīdz savest kārtībā kurpi, lai būtu iespējams paveikt maršruta visgrūtāko kāpienu Ērgļu klintīs. 

  Līdz Valmierai trase ir zināma, jo esmu piedalījies vairākās sacensībās, arī spēka pietiek. Daba ir skaista, gar upi braukt ir interesanti, tomēr pie Strenčiem ar upi šķiramies un ar Sedas purvu sākas taisnie un nogurdinošie gabali. Sēžot uz sūnām pirms Valgas, garām pabrauc lietuvietis Paulius un uzsauc „Go”. Ātri sēžos uz velosipēda, bet vairs es viņu panākt nevaru. Braucu pa viņa iebraukto  sliedi caur rapšu laukiem un nonāku Valgā. Neizdodas atrast kafejnīcu, tāpēc ēdu picu, ko nopērku veikalā Rimi, un dodos ceļā uz finišu.

Igaunijas posms ir garlaicīgs, nāk miegs un ir spēku izsīkums. Tiek pieņemts lēmums 20 minūtes nosnausties. Turpinot ceļu, kājās ir jūtams nogurums un smagums, tāpēc ir grūti noturēt ātrumu. Ielādēju pēdējo maršruta posmu, atlikuši 110 km. Pamazām sāku justies labāk, bet kilometri dilst ļoti lēni. Jābrauc vēl  vairākas stundas, jo ātrāk par 22 km/h braukt neizdodas. Pēc laika velo draugi ziņo, ka tuvojos konkurentam, zinu, ka jābrauc savā tempā, jo spēka nav daudz. 

 Ceļš paliek gludāks, mēģinu braukt atbalstoties uz apakšdelmiem, ātrums pieaug. Sākas asfalts, var jau pabraukt ar 30 km/h. Šķietami ātri sasniedzu pēdējo veikalu pirms finiša. Kafija ar smalkmaizīti, cola, un traucos pretī finišam. Temps ir labs, pēc kafijas ir možums, draugi atbalsta un skubina, tomēr tuvojoties finišam kilometri aizrit ļoti lēni. Tuvojoties jūrai, gaiss kļuva vēsāks un uz līdzenās šosejas sāka salt. Minu ar sakostiem zobiem, sāk viss sāpēt, tirpst rokas, čatā velo draugi sarunā braukt mani atbalstīt. Pēdējie 20 km kompānijā aizrit daudz vieglāk. 
 
‌Priekšā vien dažus kilometrus garš smilšaino kāpu posms, kur sāpīgi nokrītu uz metāla trepēm. Draugu atbalsts ir noderīgs un lēnām tuvojamies finišam. 6.9 km, 4.6 km, 3.5 km, 2.1 km, liekas, ka tas nekad nebeigsies. Smiltis beidzas, var pabraukt ātrāk, vēl virāžas kaut kādai sporta trasei un tumsā grūti atrodams nobrauciens uz finišu. FINIŠS!!! 
 
‌
‌Pārsteigts ieraugu sagaidītāju bariņu -  sievu , meitu un vairākus draugus. Emocijas pozitīvas, bet smaidu izspiest uz lūpām ir grūti . Esmu finišējis – otrais! Nepilnu stundu vēlāk pēc uzvarētāja  - lietuvieša  Paulius Rimkevičius. Nobraukti vēl 300 km.
 
‌
‌