2020.06.10 15:26
Esmu Juris Sniķis. Mani draugi, radi un cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka bez velosipēda mana dzīve ir grūti iedomājama. Man ir paveicies sadraudzēties ar entuziastiskiem velobraucējiem no Rīgas. Kopā esam devušies dažādos izbraucienos pa Latviju un aiz tās robežām. Dienā tiek nobraukti apmēram 150 -200 km. Esmu piedalījies daudzās sacensībās. Ļoti patīk Velomena rīkotā Velorealitāte, kur maršruts ved cauri Latvijai, sasniedzot 4 KP, un pēc 340 km nonāk Rīgā. Pēc distances paveikšanas parasti ir liels gandarījums, bet nepamet sajūta, ka gribas kaut ko vairāk.
Nolēmu pieteikties HYDRAEPIC 1300 braucienam, kuru rīko lietuvieši, jo šogad maršruts vijās cauri Latvijai. Ar velosipēdu braucu arī ziemā, tāpēc īpaša gatavošanās šīm sacensībām nebija nepieciešama.
Katru mēnesi centos nobraukt arvien vairāk kilometru, lai maijā jau varētu nobraukt 300, kas bija aptuvenais dienas plāns.
HydraEpic ir velobrauciens, kur katrs braucējs ir pats par sevi. Nedrīkst saņemt palīdzību no malas, visu nepieciešamo somās jāved līdzi pašam un nepieciešamības gadījumā jārisina radušās problēmas. Drīkst izmantot visu publiski pieejamo- veikalus, viesnīcas, darbnīcas. Distance ir 1300 km gara. Tā iet pa meža ceļiem, takām, vijoties gar Lietuvas un Latvijas lielākajām upēm. Maršrutu atsūta e-pastā gpx formātā un tam ir stingri jāseko līdzi.
Startā katram dalībniekam tiek iedots trakeris, ar kura palīdzību kartē var sekot līdzi velosipēdista kustībai. Pieļaujamā novirze ir 30 metri no dotā maršruta.Diena ir silta, centos uzņemt daudz šķidruma, bet pēc 50 km sāk parādīties krampji, ar ko tālāk cīnos visu dienu. Maršruts virzās gar Lietuvas lielāko upei Nemūnu. Trase ik pa brīdim nogriežas mazās, viltīgās taciņās. Sākas tikpat kā orientēšanās.
Ēdu vairāk banānus, līdzpaņemtos batoniņus, protams bez coca colas kabatā nedomā braukt. Daba ir skaista, braukt ir patīkami, bet uz vakaru gribas apēst ko siltu.Runājoties braucam blakus, līdz trase atkal noiet nost no ceļa. Andris sāk skatīt pēc vietas pie ūdens, kur pārlaist nakti. Tumsā piebrauc igaunis, pilnīgi bez gaismām, nolemj palikt turpat. Mēs braucam tālāk, jo upes krasts ir kraujas augšā. Optimiskākais plāns bija tikt līdz Kauņai. Taciņa ar līkumu ved pāri mazam tiltiņam, nolemju braukt, bet līdz galam līdzsvaru nenoturu un ritenis iekrīt upītē. Ar degunu atsitos pret seklo krastu, starp zobiem žņirkst smiltis, deguns asiņo, esmu slapjš un riteņa gaismas spīd ūdenī. Ātri izvelku velo no ūdens un izkāpju krastā. Andris prasa , vai ir sapakotas mantas? Pārbaudu telefonu, viss šķiet kārtībā. Aiz muguras vēl viens plunkšķis, bet lietuvietis upei pāri tiek veiksmīgāk, tikai ar kāju trāpīja ūdenī. Braucam tālāk, līdz sāk smidzināt lietus. Piebraucam pie benzīntanka, bet tas ir slēgts. Lietuvietis sāk zvanīt viesu namiem, bet neizdodas neko atrast. Drebulis paliek lielāks, jāsāk braukt. Mežā taciņai pāri milzīgs koks, apkārt ļoti sauss. Gar koku paeju nost no trases un liekos gulēt. Guļammaiss sasilda, bet ik pa brīdim pielido kāds ods. Nobraukti 233.75 km.
2.diena. Ceļos plkst. 4:00. Ir uzaususi gaisma un sāku braukt.
3.diena. Ceļos 6:30. Tas ir vēlu, bet diemžēl ātrāk ierīces nelādējās. No plkst.1:00 ir labi pagulēts, čatā draugi jau sen ziņo, ka konkurenti brauc. Kārtīga tunča salātu bļoda ar maizīti un kafiju Cirkle K un dodos ceļā. Sākumā ir mazas taciņas, kur daudz kļūdos, iebraucu nepareizā kāpumā, jāripina atpakaļ, bet šī izvēršas par vienu nu skaistākajām dienām. Ceļi ir labi, ripo lieliski, enerģijas pārpārēm, kājas klausa. Zīme Ignalina 18 km, liek sajust Latvijas tuvumu, jo pagājušajā gadā ar draugiem braukājām pa šo apkaimi. Ap 14:00 apstājos pie veikala Maxima, kur nopērku lavašu, salātus un visu nepieciešamo, lai varētu turpināt ceļu. Diena paiet ātri, spēki ir neizsīkstoši, varbūt braucu pat par ātru, bet, ja ripo, tad jāmin. Ap 21:00 sasniedzu Zarasai otro kontrolpunktu, kurā ir arī īsās distances finišs.
Padzeru piedāvāto tēju ar maizītēm un cepumiem, un dodos Latvijas virzienā. Dažas grūtas pļavas un tālāk viegli ripojoši ceļi. Siltajā vakarā, ik pa brīdim uz vēdera uzsēžas pa kādai maijvabolei. Paliek tumšs, maršruts nogriežas meža pļavā un ved pa nātrēm un mežacūku rakumiem.4.diena. Ir agrs rīts, aust gaisma. Jāsāk braukt. Daudz pļavu, tīrums, kājas slapjas, velosipēds netīrs. Izbraucu uz ceļa un uz mirkli esmu Latvijā, Subatē, bet maršruts atkal aizvijas pa Lietuvas pusi. Pēc e-pastā saņemtā veikalu plāniņa, pēc pāris stundām jābūt Aknīstei, kur ir benzīntanks un tāpēc turpinu braukt. Ceļš ar slaidiem kāpumiem velk arvien vairāk uz Rietumiem, sāk zust spēki, gribas ēst, sāku pētīt karti. Izbrīnos, ka esmu tālu prom no Aknīstes, jo izrādās, ka maršruts līdz Ērberģei ved pa Lietuvas pusi. Sēžos uz celma un velku no somām ārā visu ēdamo, kas ir atlicis. Nav daudz, bet elpa ievilkta un var turpināt braukt līdz tuvākajam ciemam. Juodupē vēl bija pārāk agrs, tāpēc turpinu braukt līdz Suvainiškis. 25 minūtes gaidu veikala atvēršanu, apēdu gaļas konservus, nopērku tomātu sulu, vēl kādu sīkumu un turpinu ceļu pretī Latvijai. Ceļš gar robežu ir diezgan viegls, bet garlaicīgs. Sāk nākt miegs. Izliekas , ka brīžiem peldu. Ap plkst.10:00 diena ir iesilusi. Nolemju pusstundiņu nosnausties. Pie kapiem slīpumiņā izklāju guļammaisu un koka paēnā ātri aizmiegu. Pamostos jau saulītē, ar 25 minūtēm pietika, lai atkal justos labāk. Latvijā jānokļūst pa tiltiņu pār kuru ved šķībi un šauri dēļi.
Līdz Ķegumam turpinās līdzens un garlaicīgs grants ceļš. Ķegumā labi paēdu un sākas maršruta interesantākais posms. Jāpārvar brikšņi pie dzelzceļa un prom uz Ogri, kur sagaida draugi, kas uzmundrina. Optimisma pārņemts braucu tālāk.5.diena. Paguļu 1.5 h. Konkurents no Siguldas hoteļa tuvojas, tāpēc jāsāk braukt. Brokastis paēdu Cēsu Cirkle K un Moment Duct tape palīdz savest kārtībā kurpi, lai būtu iespējams paveikt maršruta visgrūtāko kāpienu Ērgļu klintīs.
Līdz Valmierai trase ir zināma, jo esmu piedalījies vairākās sacensībās, arī spēka pietiek. Daba ir skaista, gar upi braukt ir interesanti, tomēr pie Strenčiem ar upi šķiramies un ar Sedas purvu sākas taisnie un nogurdinošie gabali. Sēžot uz sūnām pirms Valgas, garām pabrauc lietuvietis Paulius un uzsauc „Go”. Ātri sēžos uz velosipēda, bet vairs es viņu panākt nevaru. Braucu pa viņa iebraukto sliedi caur rapšu laukiem un nonāku Valgā. Neizdodas atrast kafejnīcu, tāpēc ēdu picu, ko nopērku veikalā Rimi, un dodos ceļā uz finišu.Igaunijas posms ir garlaicīgs, nāk miegs un ir spēku izsīkums. Tiek pieņemts lēmums 20 minūtes nosnausties. Turpinot ceļu, kājās ir jūtams nogurums un smagums, tāpēc ir grūti noturēt ātrumu. Ielādēju pēdējo maršruta posmu, atlikuši 110 km. Pamazām sāku justies labāk, bet kilometri dilst ļoti lēni. Jābrauc vēl vairākas stundas, jo ātrāk par 22 km/h braukt neizdodas. Pēc laika velo draugi ziņo, ka tuvojos konkurentam, zinu, ka jābrauc savā tempā, jo spēka nav daudz.
Ceļš paliek gludāks, mēģinu braukt atbalstoties uz apakšdelmiem, ātrums pieaug. Sākas asfalts, var jau pabraukt ar 30 km/h. Šķietami ātri sasniedzu pēdējo veikalu pirms finiša. Kafija ar smalkmaizīti, cola, un traucos pretī finišam. Temps ir labs, pēc kafijas ir možums, draugi atbalsta un skubina, tomēr tuvojoties finišam kilometri aizrit ļoti lēni. Tuvojoties jūrai, gaiss kļuva vēsāks un uz līdzenās šosejas sāka salt. Minu ar sakostiem zobiem, sāk viss sāpēt, tirpst rokas, čatā velo draugi sarunā braukt mani atbalstīt. Pēdējie 20 km kompānijā aizrit daudz vieglāk.