Izstāde “SIBĪRIJAS VĒSTULES”

Izstādes atklāšanas dienā tiks demonstrēta dokumentālā filma “Elzas sirdī”, kuras pirmizrāde notika 2023. gada 12. jūnijā Francijā, Latvijas vēstniecībā Parīzē. Filmas režisors ir Toms Harjo, producents Žils Bonviāls (Gilles Bonnevialle).  

Atklāšanas dienā būs iespēja satikties ar izstādes autori, kā arī iegādāties grāmatas “Sibīrijas vēstules” un “Ceļojuma piezīmes. Sibīrija. 1941-1943”. Izstāde papildināta ar dažādiem priekšmetiem no Madonas muzeja krājuma, kuri ir bijuši nebrīves liecinieki un līdz ar cilvēkiem atgriezušies Latvijā. Izstāde būs apskatāma līdz 2025. gada 11. maijam.

Izstādes “Sibīrijas vēstules” simbols ir bērzs. Otrā pasaules kara gados, kad valdīja pilnīga nabadzība, nometnēs ieslodzītajiem vai piespiedu kārtā uz attāliem Sibīrijas rajoniem pārvietotajiem cilvēkiem bērza tāss bija vienīgais pieejamais materiāls, uz kā rakstīt vai no kā izgatavot traukus vai apavus. Ar bērza tāsi aizklāja caurumus būdās, ko sauca par barakām, izklāja guļvietu. Bērza tāss arī atgādināja par Dzimteni. Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis, kas Gulagā pavadīja 23 gadus un 9 mēnešus, rakstīja: “Bērz, aizdod man tāsi, kad Dzimtenei atvadas māsi..”.

Tieši tāpēc izstāde ir iekārtota kā bērzu birzs. Tā veido apli. Tā ir kā simboliska birzs, kurā apmeklētājs var ieiet iekšā un pabūt viens. Būt PATS, sajust bērzu maģiskumu, pārdomāt zināmo un redzēto. Simboliskajai bērzu birzij var apiet apkārt. Katra koku grupa ir saistīta ar kādu stāstu. Tas ir stāsts par deportācijām, par nacionālās neatkarības kustības dalībniekiem, par Latvijas valstiskās neatkarības idejas nesējiem un viņu ģimenes locekļiem, kas bija traucējoši okupācijas varām un tāpēc represēti. Šajā stāstā iezīmētas tādas tēmas kā 1941. un 1949. gada masu deportācijas, deportēto un sodīto vīriešu izdzīvošana nometnēs, deportēto ģimenes locekļu – sieviešu, bērnu un vecu cilvēku – necilvēcīgi smagais darbs un izmisīgā cīņa par savu bērnu veselību un izglītību, par atgriešanos Dzimtenē. Bērza koka stendu pamatnes, vitrīnas, pat bērza koka sēžamie. Bērzs ir šīs izstādes centrālais tēls.

Izstādes 12 stendos apskatāmas fotogrāfijas un citāti no bērza tāss vēstulēm. Izstāde veidota kā  simbolisks sarunu aplis. Apmeklētājs var apstāties pie visiem stendiem vai izvēlēties to, kas viņu uzrunā vairāk, un iepazīt konkrētu dzīvesstāstu.  Jau 15 gadus strādājot ar vēstulēm uz bērza tāss, izstādes kuratore Agrita Ozola meklējusi atbildes uz jautājumu: kas Gulaga nometnēs ieslodzītajiem un deportētajiem deva spēku. Atbilde ir izstādē. 

Tā bija nepārvarama vēlme atgriezties Latvijā, savā Dzimtenē. Vēstules un to rakstīšana, domāšana, sava garīguma uzturēšana, bija galvenais spēka avots. Rakstīja, lai izdzīvotu, lai neaizmirstu, lai saglabātu pretestības garu, lai saglabātu savu patību, lai mīlētu, lai mūsu valsts un tās stiprās dzimtas turpinātos, lai noturētu Latvijas spēku un vērtību – valstisko neatkarību.

Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss ir iekļautas UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Izstādi sagatavoja Tukuma muzejs sadarbībā ar 10 citiem Latvijas muzejiem, kas glabā vēstules uz bērza tāss. Šī izstāde ir eksponēta gan Latvijā, gan arī Francijā, Strasbūras Nacionālajā  universitātes bibliotēkā. Izstādi papildina izstādes kuratores Agritas Ozolas sagatavota grāmata “Sibīrijas vēstules”, kurā ir gan vēstuļu teksti oriģinālvalodās un tulkojumā, gan vēstuļu autoru likteņstāsti un vēsturiskas fotogrāfijas. Izstādes publicitātei izmantota Lietuvas Okupāciju un Brīvības cīņu muzeja fotogrāfija, kurā redzami deportētie latvieši un lietuvieši Zavodovkas mežsaimniecībā, Krasnojarskas apgabala Nižnijingašas rajonā 1952. gada 1. martā.

Ieejas maksa: izstādes atklāšanas dienā – bez maksas. Ikdienā – pieaugušajiem 0,50 EUR, skolēniem 0,20 EUR, studentiem un pensionāriem 0,30 EUR.

Informāciju iesūtīja Signe Prušakeviča, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja, tālr. 64823844