Viņas biogrāfija pavisam īsi uzrakstāma. Pēdējā no
Saikavas jaunsaimnieku Bērziņu četrām meitām. Kalna skola aiz Aiviekstes un
Madonas 1. vidusskola, kurp bieži bija kājām jānāk. 1948. gada
izlaiduma absolventi regulāri pulcējās Viņas aicinātajos salidojumos, kaut
dalībnieku skaits ar gadiem pamazām saruka. Trīs darba vietas – pieci gadi
toreizējā laikraksta „Madonas Arājs” redakcijā, trīsdesmit četri kultūras namā –
sākumā instruktores, tad mūža darbs direktores (1958–1987) amatā, vēl trīspadsmit
muzeja izstāžu zālēs. Viņas mājas bija Raiņa ielas baltajā namā, kur viņa rītos
uzsmaidīja pirmajiem darbiniekiem un pulciņu dalībniekiem, laipni pavadīja
pēdējos apmeklētājus vakaros, aizslēdza durvis un bieži tikai naktī devās uz
dzīvokli Rūpniecības ielā. Dzīve uz skatuves aizsākās 1950. gada janvārī,
te bija īstā ģimene – R.Blaumaņa Tautas teātris, pat nemēģināsim saskaitīt ne
Viņas lomas, ne nospēlētās izrādes, ne vadītos koncertus un sarīkojumus. Pēdējā
lielā loma „Cīrulīšu” Zelma iestudēta 60 ziemas vēlāk. Kaut lēnākiem soļiem un
retāk, viņa apmeklēja koncertus un izrādes izremontētajā ēkā un priecājās par
visu labo, kas tur notika. Bez Martas līdzi jušanas un atbalsta nenotika
neviena sportista starti televīzijas ekrānā, jo īpaši līdzpārdzīvojot mūsu
hokejistiem.
Martiņai bija labas, siltas acis, Viņa prata nomierināt
satraukto, uzmundrināt noskumušo, priecāties par katru, kas atvēra mājokļa
durvis. Viņas draugi bija ziedi, bērzi, debesis.
Vēlot rimtu Aizsaules ceļu, pulcēsimies atvadu brīdim
Madonas kultūras namā sestdien, 10. martā no plkst. 13.00, izvadīšana plkst.
14.00, atdosim zemes klēpī pilsētas
kapos plkst. 15.30.
Tava Madonas pilsētas kultūras nama darbinieki,
R.Blaumaņa Madonas Tautas teātra aktieri un visa pašdarbnieku saime,
Madonas muzejnieki
Informāciju ievietoja: Ilze Riekstiņa