4.maijs – diena, kas mainīja valsts vēsturi
Ir pagājuši 32 gadi, kā mēs dzīvojam atjaunotā neatkarīgā Latvijā. 4. maijs noteica tālāko valsts likteni un tās attīstības virzienu. Mūsdienās mēs šo datumu pielīdzinām 18. novembrim, tomēr starp šiem diviem latviešiem nozīmīgajiem datumiem ir zināma atšķirība – 4. maijā valsts netika dibināta no jauna, bet gan, 1990. gadā Latvijas PSR Augstākai Padomei pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, tā tika atjaunota. Tas bija tikpat nemierīgs laiks kā 1918. gadā, kad vajadzēja ātri izšķirties, reaģēt un rīkoties.1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvija, kuru starptautiski atzina 1920. gadā. 22 patstāvības gadus pārtrauca liktenīgais 1940. gads. Tā gada 16. jūnijā toreizējā PSRS vara pieprasīja mainīt valdību, un jau nākamajā dienā plkst. 10.20 Latvijā ienāca Sarkanās armijas strēlnieku divīzijas un tanku brigādes. Latvijas Republikas suverēnās valsts vara tika likvidēta… 4. jūlijā pieņēma lēmumu par Tautas Saeimas vēlēšanām, tomēr brīva tautas nobalsošana nenotika. Vienīgais saraksts, kas izvirzīja savus kandidātus, bija "Latvijas darba tautas bloks". Tas arī patstāvīgi organizēja šīs vēlēšanas, skaitīja balsis un pasludināja sevi par uzvarētāju. Vēlēšanas notika 14.–15. jūlijā – dienās, kad uz pusgadsimtu pie sabiedriskām un privātām ēkām pēdējo reizi plīvoja Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs.
Līdzīgs ir ievads arī deklarācijai par neatkarības atjaunošanu. Uz spraigo notikumu fona tas bija nepieciešams, lai izskaidrotu sabiedrībai, kāpēc tiek atjaunota valsts, jo vairāku desmitu gadu laikā īstie vēsturiskie fakti tika sagrozīti.
Darbs pie deklarācijas izstrādes ilga pusotru mēnesi, atjaunojot 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību ar iespējamību uz pārejas brīdi piemērot Latvijas PSR Konstitūciju un citus likumus, kas nav pretrunā ar Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu, kuri vēsta par valsts iekārtu, varu, teritoriju un nacionālajiem simboliem.
Izmantojot izdevību un nestabilo politisko situāciju, bija jārīkojas ātri. Nekavējoties tika uzsākts darbs pie deklarācijas izstrādes. Pie tās sagatavošanas strādāja Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes frakcija. Tekstu izstrādāja Romāns Apsītis, Rolands Rikards, Valdis Birkavs, Egils Levits, Vilnis Eglājs, Tālavs Jundzis, Aivars Endziņš un Andrejs Krastiņš. Deklarācijas 5. punkts noteica pakāpenisku atbrīvošanos no padomju varas ar mērķi atjaunot Latvijas Republikas valsts varu de facto un lai mazinātu notikumu spriedzi. Bažas par draudiem tomēr pastāvēja, jo pārejas periodā Latvijas teritorijā vēl joprojām atradās PSRS Bruņoto spēku karaspēka vienības.
1990. gada 3. maijā sākās Latvijas PSR jaunievēlētās Augstākās Padomes 1. sēde, tajā piedalījās 189 no 198 deputātiem. No ievēlētā 201 deputāta 131 bija Latvijas Tautas frontes frakcijas deputāts. Par Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu, par pirmo vietnieku – novadnieku Daini Īvānu.
4. maijā notika divas sēdes. Deklarācijas pieņemšanai bija nepieciešamas divas trešdaļas balsu. Rezultātā 4. maija vakarā, 138 deputātiem nobalsojot “par”, tā tika pieņemta.
Tomēr viss izšķīrās tikai 1991. gada 19.–21. augustā puča laikā, kad beidza pastāvēt PSRS konstitucionālās valsts varas un pārvaldes institūcijas (no LR Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”) 5. punkts zaudēja spēku. Latvija atguva pilnīgu valstisko neatkarību.
© 2008-2024 Madonas novads. Visas tiesības aizsargātas. Izgatavoja