Es daru to, kas manai sirdij ir pats tuvākais

Protams, ar saviem dažiem dzīves sarežģījumiem, bet to kādā citā reizē varu jums visiem izklāstīt sīkāk. Šoreiz iztikšu bez liekas informācijas. Mācījos Madonas pilsētas 1. vidusskolā visus 12 gadus, absolvēju to kā jebkurš cits skolnieks ar smaidu sejā. Bet kādēļ es to vispār rakstu un kādēļ jums tas viss ir jāzina? Ļoti elementāri. Mani palūdza, lai es jums, lasītājiem, pastāstītu vairāk par to, kas notika aizkadros no visa parastā. Kas bija manā dzīvē tas lūzumpunkts vai tieši pretēji – iedvesmas avots, kas palīdzēja sasniegt to, ko esmu izdarījis tagad.

                Tie, kuri vēl neko nezina par mani vai vispār ir pirmā dzirdēšana, tad vēl varu pateikt tikai to, ka esmu šī gada Misters Latvija 2014, Misters Ogre 2014, Mister International Latvia 2014, oktobrī braucu prom uz Dienvidkoreju piedalīties Mister International 2014, kā arī pārstāvēšu Latviju nākamajā Mister World. Bez tā visa, es esmu sava uzņēmuma vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes students, Latvijas ielu vingrošanas sporta biedrības un Pasaules ielu vingrošanas un kalistēnikas federācijas biedrs, modelis, aktieris, fitnesa treneris, veselīga dzīves veida entuziasts, sociālo projektu rakstītājs, sociālais darbinieks darbā ar jauniešiem, mīlošs brālis, mazbērns, ģimenes cilvēks un vēl daudz kas cits. Taisnību sakot, rakstot šo visu, tikai tagad pats sāku saprast, ka savā dzīvē esmu ļoti daudz ko izdarījis. Sajūta, ka šim saraksts jau pēc pāris mēnešiem pievienosies klāt vēl ļoti daudzas neskaitāmas lietas. Bet mūžīgu uzdotais jautājums – Kā Tu to dari? Godīgi? Es daru to, kas manai sirdij ir pats tuvākais. Visu savu dzīvi es tiku melojis sev un dzīvojis citiem, bet tikai pēdējos gadus esmu beidzis melot sev un sācis dzīvot sev! Tieši pēdējie gadi ir vainagojušies ar pašiem lielākajiem sasniegumiem. Jo pašreizējais dzīves mērķis man ir ļoti skaidri noteikts – dzīvot tā, lai ir labi man un maniem mīļajiem, bet procesā palīdzēt arī citiem. Ja reiz kāds atrod to, kas viņam dzīvē ir vistuvākai, tad viss ir iespējams. Ticiem man, neviens kalns nav pārāk augsts, neviena dzelme nav pārāk dziļa un debesis nekad nebūs limits jūsu spēkiem. Cilvēks ir pārāk vienreizēja un neierobežota būtne, limitācijas un ierobežojumi nepastāv, tās pastāv tikai katra prātā, ko katrs mēs sev gadu laikā uzliekam.

                Neliels ieskats pēdējos gados. Kā savu sākumpunktu visam, man noteikti ir jāliek 12. klases beigas, kad sāku nodarboties ar ielu vingrošanu Madonā. Līdz man piedāvāja nodibināt pašam savu komandu Madonā un sākt trenēt savu vienaudžus šajā nesen Latvijā ienākušajā sporta veidā, es sāku bezgala aktīvi ar to nodarboties un ieinteresēt citus. Tā bija mana pirmā atkarība un pirmo sasniegumu īstenošanas laiks. Šajā mazajā posmā, kas bija apmēram 6 mēneši, paspēju atstāt ļoti dziļas un redzamas pēdas Madonas apkaimē. Jau pirmajos mēnešos pirmie raksti vietējos medijos, vasarā īstenots projekts sadarbībā ar “Labiedarbi.lv”, vairāk kā 100 dažādu jauniešu iesaistīšana šajā sporta veidā un tas bija tikai sākums visam. Vēl pats neapzinājos potenciālu, ko esmu sevī atklājis. Līdz ar pārvākšanos uz Rīgu, lai turpinātu savas mācības, es turpināju jau savas iemītās pēdas arī šajā pilsētā. Protams, tas bija daudz grūtāk, jo nepazinu nevienu. Man palīdzēja gan draugi, gan ģimenes locekļi, bet sākotnēji viss bija bez panākumiem. Līdz vienā jaukā dienā viss izmainījās. Es sapratu vienu – Neviens to neizdarīs labāk kā Tu pats! Vēl līdz šai dienai atceros visas negulētās naktis, visu garo tekstu rakstīšanas dažādām iestādēm, firmām, cilvēkiem u.t.t. Man bija sava komanda, mēs braukājām uz dažādiem pasākumiem uzstāties ar ielu vingrošanas šoviem. Komandas sastāvs jau sen kā izmainījies ir, bet mērķis joprojām ir tāds pats. Varbūt esat dzirdējuši – Limitless. Šis nosaukums ir jau paspējis atstāt savas pēdas ne tikai Latvijas robežās, bet jau lielā daļā pasaules. Pirmie mazie un lielie pasākumi, skolu apbraukāšana un Tallink kuģa iekarošana ar mūsu pirmajiem šoviem. Mēs skrējām laikam pa priekšu, mūs kopēja katrs nākamais ielu vingrotājs. Tajā laikā vārds Limitless katram asociējās ar kaut ko lielu un iespaidīgu, katrs vēlējās būt daļā no šī sastāva. Taisnību sakot, joprojām vēlas. Attīstoties pašam un izejot sabiedrībā ar vien biežāk, ieguvu ļoti daudz kontaktu un labu draugu. Piedāvājumi jau sāka palikt daudz kontrētāki – Mums vajag Tevi! Bieži vien gadījās arī tā, ka aicināja mani vienu uz daudziem pasākumiem, lai esmu to vadītājs vai vienkārši parādos. Sākotnēji es nesapratu, ko esmu tik īpašu izdarījis? Parasts puisis no laukiem, nekā īpaša, nekā lieka. Sāka parādīties pirmie piedāvājumi filmēties reklāmās un pabūt kameras priekšā, tagad tā jau ir daļa no manas ikdienas, šie tūkstoši bilžu, kas man mājo jau datorā ir tik daudz, ka es vairs nespēju tām visām iziet cauri. Pat draugi jau sākt paši man stāstīt un teikt, kur tik es neesmu parādījies reklāmās. Viss sāka attīstīties ļoti ātri un iespaidīgi. Protams, bija arī savi lūzumpunkti. Ļoti daudzos brīžos man gribējās padoties un aiziet no šīs spēles. Bet vienmēr man bija blakus kāds, kurš spēja man likt pārdomāt. Tagad man ir vesels fanu pulks, kurš man nekad neļauj padoties. Vien cīnīšanās par to, lai katram bērnam un jaunietim būtu smaids sejā, liek man saņemties pat pēc negulētām trīs dienām izdarīt vēl tik daudz viņu labā. Noslēpums visam? Ļoti elemetāri – Man nebija nekā cita labāka ko darīt. Taisnību sakot, es to visu sāku darīt garlaicības māks un ziņkāres motivēts. Līdz vienā jaukā dienā es paliku apsēsts ar to visu un vairs nespēju apstāties. Laikam tā ir viena lieta, ko man neviens manā dzīvē netika iemācījis – padoties!

                Savās gaitās uz dažādiem panākumiem un sasniegumiem atdūros pret ļoti daudzām jūras smailēm, ja tā var teikt. Ne viss bija tik elementāri kā es stāstu. Jau sākot ar treniņiem. Tā intensitāte, tas smagais darbs, tas viss mani norūdīja, bet tik bieži nācās atteikt draugiem satikties, neaiziet uz dzimšanas dienām vai kādiem pasākumiem. Man bija savs mērķis un es gāju ar 100% atdevi, lai to sasniegtu. Šo gadu laikā esmu pazaudējis ļoti daudz draugu. Bet pareizi arī daži no jums nodomājāt, tie nav īsti draugi, kas Tevi pamet, ja vienkārši centies piepildīt savu sapni. Man apkārt palika tagad man paši mīļākie un labākie cilvēki, kurus netaisos nekad dzīvē pamest kā to reiz ar mani izdarīja daudzi citi. Asaras ir tecējušas un rētas ir iegūtas, viss ļoti liela un cēla mērķa vārdā, nenožēloju ne dienu no darītā. Pavisam vēl nesen savos smagajos treniņos gandrīz likās, ka ar sirdi aiziešu, bet šie treniņi ir mani padarījuši tādu, kāds es esmu, tie mani disciplinēja un darīja spēcīgu manu gribu. Grūtības arī bieži vien sagādāja skolas, darba, privātās dzīves un sava sapņa apvienošana. Bijuši pat tādi brīži, kad es 2 mēnešus no vietas, diennaktī gulēju kādas 2 vai 3 stundas, lai tikai paspētu visu izdarīt. Šajā posmā sapratu vēl vienu ļoti nozīmīgu lietu, miegs ir svarīgs, neesiet tik stulbi kā es un izguļaties. Lai gan sasniedzu daudz tajā posmā, bail iedomāties kādu iespaidu tas ir atstājis uz manu organismu. Neskaitāmās reizes, ko cilvēki man ir teikuši – Tu to nevari! Nav no tā jēgas! Labāk būtu darījis ko citu! Beidz muļķoties, tāpat nevienu tas neinteresē! Nekad dzīvē neko ar to nesasniegsi! Šie bija teksti, ko mēdzu klausīties ikdienā, pat dažkārt no saviem tuvajiem, kuri ne vienmēr bija spējīgi saprast manas lielās ambīcijas. Bieži vien atdūros pret to, ka šajā pasaulē esmu viens mazs puisis ar lielu sapni sirdī. Pienāca arī tādas dienas, kad negribējās darīt vairs neko, labāk padoties un darīt ko vienkāršu un parastu. Un tad viss mainījās! Šo dienu nekad neaizmirsīšu. Es biju tik ļoti padevies, manas rokas bija nolaidušās zemāk par zemi, biju atmetis cerību jel jebkad īstenot savus sapņus un lielās ambīcijas. Līdz brīdim, kad manī ieslēdzās iekšējais čempions un manas asinis sāka uzkarst. Pat nemāku izskaidrot, kas notika, likās, ka mans ķermenis deg no iekšpuses. Mani pārņēma nepārvarama vēlme pēc rezultātiem, gribējās būt pašam ātrākajam, spēcīgākajam, gudrākajam, panākumiem bagātākajam. Tiklīdz es paņēmu rokās savu telefonu, izgāju cauri kontaktu sarakstam, sāku zvanīt visiem saviem paziņām, ar kuriem ir bijušas pagātnē sadarbībās. Es nevienam nedevu izvēles iespēju, pārliecināju katru par to, kas es esmu un uz ko esmu spējīgs. Uzsāku savas gaitas modeļu industrijā vēl aktivāk, mani sauca uz daudz un dažādiem pasākumiem. Pieteicu savu kandidatūru misteru pasākumos. Katrā ieejot iekšā zināju, ka esmu pats labākais un par to arī cīnījos un savu sasniedzu. Šī diena man vienmēr asociēsies ar to, ka mani pārņēma tas čempions, kurš mani reiz pārņēma bērnībā un pusaudžu gados. Spēja nepadoties ir ļoti grūti iegūstama, bet reiz tas ir noticis, Tava dzīvē izmainīsies uz mūžīgiem laikiem.

                Šo var uzskatīt par tādu nelielu ievadstāstu no visa. Teiksim tā, neliela intriga tam, kas vēl ir sagaidāms. Man ir tik daudz ko rakstīt un teikt jums visiem, it īpaši par savām lielajām gaitām dzīvē uz sasniegumiem. Ja ir kādas īpašas vēlmes, atstājiet ziņu kaut kādu vai rakstiet personīgi man. Jo savā ikdienā man patīk motivēt cilvēkus uz lieliem sasniegumiem, ja to esmu spējīgs izdarīt arī ar saviem pilsētas iedzīvotājiem, tad būšu izcili laimīgs.

                Tādēļ tiekamies citā rakstā un tiekamies mūsu dzimtajā pilsētā – Madonā!

Ar mīlestību,

Savas pilsētas patriots un Misters Latvija,

Kristaps Vilde