Salidojums Vestienas pamatskolā

Tur aiz balto bērzu garās gatves

Mana pirmā skola pretī skan.”

Un es zinu, ka te - aiz balto bērzu alejas - mani vienmēr gaidīs, mani sagaidīs. Tā ir senlaicīga balta ēka, kas snauž zaļo liepu paēnā un aicina ciemos savus bijušos skolotājus, skolēnus un darbiniekus.

Sirmajai skolai šajā vakarā bija priecīgas “acis”, jo pagalmā skanēja jautras čalas un klātesošo sejās mirdzēja atkalredzēšanās līksme. Svētku koncertā ar priekšnesumiem salidojuma dalībniekus priecēja skolas absolventi. Dziesmotus sveicienus skolai veltīja Pēteris Ločmelis, Vineta Dāve ar ģimeni un Laura Leontjeva ar bērniem. Uz skatuves kāpa kādreizējie teātra pulciņa dalībnieki. Atcerējāmies ierindas skates soļus un pirmās palīdzības iemaņas, ko skolas gados apguvām interešu izglītības pulciņos. Ineses Zālītes modeļu aģentūras “Vestienas ūdensrozes” defilē programma “Vai atceries?” ar smaidu lika atcerēties, kādos tērpos reiz staigāja direktors, skolēni, skolotāji un citi darbinieki. Motivējošu uzrunu sacīja Madonas novada izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne un dāvāja skolai trīs liepas – ticībai, cerībai un mīlestībai. Tās koncerta noslēgumā kopīgi iestādījām parkā, atjaunojot laika zoba papostīto liepu rindu, kas ieskauj skolas ēku.

Pasākuma laikā bija aplūkojama fotogrāfiju izstāde, kur katrs dalībnieks mēģināja sameklēt sevi, bet Dabas klasē izstādē “Nostalģija” varēja kavēties atmiņās par to, kāds reiz izskatījās skolas sols, burtnīcas, grāmatas.

Pēc svētku koncerta visi pulcējās klasēs, lai atminētos skolas gadus; pusnaktī debesis izgaismoja svētku salūts, bet skolas zālē varēja bezbēdīgi diet līdz pat rītausmai.

„Vestienas skola, tev sakām vismīļāko paldies, ka biji, ka esi, ka būsi, pat ja pārvēršoties, jāpastāv! Un kamēr mēs būsim, tikmēr būs dzīvs Vestienas skolas gars, tikmēr BŪS šādas kopīgas skolai piederošu ļaužu satikšanās!” tā pasākuma nobeigumā vēlēja vakara vadītāji – Laila Jēkabsone un Andris Jansons.

Informāciju sagatavoja: Agnese Ģēŗķe