2022.05.10 14:38
Pēc ilgstošas slimības 82 gadu vecumā mūžībā aizgājusi Valentīna Ozoliņa, ilggadējā Madonas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.
Šobrīd ir žēl, ka esmu tik reti runājusies, apciemojusi Valentīnu. Visu laiku bijusi sajūta, ka neesmu izaugusi līdz tai viņas redzētajai gudrībai.
Uzrakstīt piemiņas vārdus kādam, kura domas dzīvojušas tavās domās – tas ir reizē nepateicīgs, neizbēgams un pagodinošs pienākums.
Valentīna bija apdāvināta un nelokāmi patiesīga. Vienmēr spoža un eleganta, sabiedrības dvēsele. Un reizē smalka, klusināta.
Bērnības gadi aizgāja Murmastienes pagasta “Bolēs”. Lielā interese par kultūras vērtībām – grāmatām, teātri, saistīja jau no bērnības. Pamatskola, vidusskola, kultūras darbinieku tehnikums, prakse, darbs - sākumā Madonas pilsētas bērnu bibliotēkas vadītāja, vēlāk kultūras nodaļas inspektores amats, bet no 1973.gada vasaras līdz 2009.gadam Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. 1974. gadā Valentīna pabeidza Latvijas Valsts Konservatoriju. Šodien grūti būtu atrast kādu madonieti vai apkārtnes iedzīvotāju, kura kādu no reģistriem Valentīna Ozoliņa nebūtu parakstījusi. Valentīna vairākkārt bija ievēlēta par Madonas pilsētas domes deputāti, vadīja sieviešu padomi, kultūras komiteju. Viņas trauksmainais darba mūžs noslēdzās, strādājot dzimtsarakstu nodaļā par vadītāju. Viņa bija stingra, bet taisnīga un godprātīga vadītāja, kura nebaidījās paust un aizstāvēt savu viedokli, vienmēr droši nostāties patiesības pusē.
Un vienmēr tajos brīžos, kad juta sevī garīgu tukšumu, teica: “es ķeros pie dzejas, tur ir vienreizēja bagātība iekšā. Lasīt dzeju ir grūti, to jāmāk darīt, bet man vajag lasīt.”
Pirmo reizi Valentīnu satiku 1986. gadā, kad viņa stāvēja pie manas ģimenes šūpuļa.
Otrās zīmīgās krustceles ar Valentīnu man bija 2009.gadā, kad stājos amatā viņas vietā. Viņa vienkārši pienāca man klāt un pateica, ka viņai patīk tas, ko daru.
Trešais pieturpunkts – slimnīcā, Valentīnas 80 gadu jubilejā, kad ēdām torti, smējāmies un atcerējāmies dažādus notikumus. Viņa labi prata jebkuru smagu un personisku tēmu apskatīt it kā no malas, no dažādiem aspektiem, padarot to vieglu, dzirkstošu, domājamu.
Valentīna ļoti ilgi un ļoti smagi pārdzīvoja sava vīra nāvi. Es laikam nepazīstu nevienu cilvēku, kas būtu tik ilgi sērojis par savu tuvinieku. Raudājis un lauzījis rokas arī vairākus gadus pēc bērēm. Precīzāk sākot, es par šādiem cilvēkiem esmu tikai lasījusi grāmatās.
No viņas rakstura īpašībām visaugstāk vērtēju iejūtību. Šī iejūtība pret tiem, kurus viņa mīlēja, bija pāri visam. Viss pārējais – ārēji redzamais, spožais, satraucošais, izcilais – tas viss bija pēc tam.
Valentīna reiz teica: “Dzimtsaraksti - tā ir cilvēka dzīve. No sākuma līdz beigām. Bet beigu jau nav, ja cilvēks ir dzīvojis!”
Es ticu dvēseles nemirstībai, un es ticu, ka Dievs tagad mielo Valentīnas dvēseli. Un arī viņas vīra un meitas. Un pār viņas dēlu un mazbērniem ir izstiepis savu saudzējošo roku. Tam vienkārši tā jābūt. Citādāk nedrīkst būt.
Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem.
Madonas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vineta Lamberte
Izvadīšana notiks sestdien, 14.maijā, pulksten 14 Madonas pilsētas kapos.