2022.03.24 18:36
Madonas muzejā glabājas daudz vēstuļu, kas rakstītas kā dažādos laikos, tā uz dažādiem materiāliem un ar dažādiem rakstāmrīkiem. Starp tām ir arī izsūtīto rakstītās, tostarp Sibīrijā uz bērza tāss tapušais Lieldienu apsveikums, kas iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.
Šodien daudziem zināmās viesu mājas “Kučuru dzirnavas” vēsture mērāma nu jau 150 gadu garumā. Tās esot cēlis namdaris Gusts Mednis.Viņš strādājis arī Viesienas muižas celšanā. Lai arī nepilna kilometra attālumā uz Viešupes jau bija vienas dzirnavas (Štausa jeb Grāva), viņš uz iegādātā zemes gabala arī nolēmis celt ūdens dzirnavas, kuru spēku itin labi varētu izmantot arī amatniekam tik nepieciešamā gatera darbināšanai. Celtniecība pabeigta 1875.gadā.
Gustam bijuši 12 bērni, kam likteņi izvērtušies dažādi. Tēvs centies bērnus izskolot. Savu saimniecību viņš sadalīja starp vecāko dēlu Jūliju, nododot viņam dzirnavas, un meitu Paulīni (prec. Fārte), kas mantoja māju. Dzirnavas savukārt tālāk mantoja Jūlija vienīgais dēls Jānis. Pirms izsūtīšanas Jūlijs ar sievu Karlīni un vecāko meitu Mildu dzīvoja pie otras meitas Martas “Actiņos”.
1934.gadā Jānis apprecējās ar līdērieti Olgu Niedrīti. 1937.gadā jaunais saimnieks uzsāka dzirnavu modernizēšanu, uzstādot tajās 3000 latu vērto ūdens turbīnu. Tajā pašā gadā ģimenē ienāca dēls Zigurds, pēc pāris gadiem viņam jau bija māsiņa Indra, bet kara pēdējā gadā abiem piebiedrojās Dzintra.
Daudzus likteņus izmainīja 1944.gada vasara:Vācijas karaspēka atkāpšanās un Sarkanās armijas uzbrukums, dažviet arī mūsu pusē notika smagas kaujas, iesaukšana kā vienas, tā otras karojošās puses armijā. Neviens vien centās no tā visa izvairīties, uz laiku slēpjoties, cerībā uz valsts neatkarības atgūšanu. Daļa nonāca mežā (nacionālie partizāni). “Kučuru” rijā arī esot slēpušies kādi cilvēki, iespējams, trīs valmierieši, viņi tikuši atrasti, bet gājuši bojā, ēkai degot.
1945.gadā Jāni apcietināja un aizsūtīja uz Sverdlovskas apgabala Ņižņijtagila labošanas darbu nometni Tagillagu, vēlāk pārcēla uz Krasnojarskas novada pašiem ziemeļiem kur viņš bija līdz 1951.gadam, pēc tam J.Mednis drīkstēja pārcelties pie izsūtītās ģimenes.
Tāpat kā daudzas ģimenes arī Olga ar bērniem nezināja, kas notiek, kur palicis vīrs. Lai kaut kā pavēstītu par sevi, Jānis rakstīja vēstuli sievai ar to, kas bija pieejams – ar ķīmisko zīmuli uz kabatlakatiņa, un izmeta pa vilciena logu, cerot, ka taču kāds labs cilvēks to nogādās viņa Olgai:
“Mēs braucam kopā ar Linužu Liepiņu (iespējams, ka tas bija Liepiņš Augusts (1898) – Lubejas pagasta vecākais)
Sveiki, mani mīļie! Šodien, 22. martā, mani aizsūta nezināmā virzienā. Mīļo sieviņ, dzīvo un gaidi mani kādreiz mājā. Lai Dievs jums ir žēlīgs un stāv klāt. Padomu nekādu nevaru Tev dot, domāju tikai vienu ka dzirnavu parādu (nodevu?) nevari atdot citādi Tu ... ... ... bez maizes mēģin... rok... ... kombinātu un dzīvo pie Sašas (iespējams domāta Olgas māsa Aleksandra) .... tikai tik daudz kā iznāk maizītei. Mīļas sveikas ar daudz siltiem ... ... ... Mīļais Zigurds, Grieta, Dzidra sveicinājiet māsu Sašu, papu, ...amas. Šo kabatas lakatiņu lūdzu nodot Vecbebru doktorātā A. Ambroz. Sūta: izsūtāmais Jānis Mednis no Viesienas pag Kučuros ..."
Kas un kā atrada vēstuli, nav zināms, bet tā nonāca pie Olgas māsas Aleksandras Ambrozas Vecbebru doktorātā, kur strādāja viņas vīrs, un tālāk pie Olgas. Viņa to esot glabājusi vīra kabatas portfelī kopā ar dokumentiem, tā līdz ar ģimeni izbraukāja Sibīriju un atgriezās Latvijā.
Pēc vīra apcietināšanas Olga ar trīs maziem bērniem cīnījās par izdzīvošanu, kā mācēja. Laikrakstā “Madonas Arājs” 1947.gada 22.jūnija numurā lasāms raksts par to, kā labāk organizēt sagādes darbus. Kā negatīvs piemērs minēta Olga Mednis, kas tolaik apsaimniekoja 30 ha. Viņa esot noslēpusi 2 slaucamas govis un no 4 slaucamām govīm nodevusi pavisam nedaudz litru piena.
1949.gada 25.martā arī Olgai ar bērniem no “Kučuriem” un Jāņa vecākiem, māsai Martai ar diviem bērniem no “Actiņiem” bija jādodas uz Sibīriju.
Tobrīd Zigurds esot bijis skolā un viņam braukuši pakaļ. Puika ārā slidojis, skolotāja varējusi viņu arī “neatrast”, bet nodomājusi, ko gan viņš viens bez ģimenes iesāks. Pēdējā brīdī iedevusi sava vīra zeķes un zābakus, pavadījusi pie mammas un māsām.
Viss, kas palika “Kučuros”, tika aprakstīts, novērtēts un nodots kolhozam “1.maijs”: dzīvojamā māja ar dzirnavām, koka kūts un šķūnis, divas govis un teļi, zirgs, aitas, bišu saime. No lauksaimniecības inventāra minēti zāles pļāvējs, zirga grābeklis, arkls, atsperu ecēšas, ragavas un zirga sakas. Vēl arī velosipēds, gulta, galdi, krēsli, pat matracis. Aprakstīšana notikusi 1.aprīlī. Uz to brīdi dzirnavu iekārtas esot bijušas jau izlaupītas, tāpēc aktā nekas par to nav minēts.
Medņu ģimenei bija jādodas cauri visai Krievijai uz Ķīnas pierobežu – Amūras apgabala Svobodnijas rajonu. Jāņa māte aizsaulē devās tā paša izsūtīšanas gada rudenī. Līdz ar viņu Sibīrijas zemē palika arī Martas bērni. Tēvam jau pirms izsūtīšanas bijusi vāja veselība, tādēļ viņš dzīvoja kādā nespējnieku mājā, bet sagaidīja lēmumu par atbrīvošanu un atgriezās pie ģimenes. Olga ilgu laiku pavadīja Svobodnijas slimnīcā, jo meitenēm pēc garā ceļa bija radušās nopietnas veselības problēmas. Pēc tam Indra un Dzintra lielāko gada daļu pavadīja skolā Uralovkā, jo bija jāpaliek internātā. Olga ar dēlu strādāja meža darbos kādus 40 km tālāk taigā – Zigurds ar traktoru vilka baļķus, bet Olga – pie atzarošanas un sakopšanas. Kad varēja braukt uz Latviju, Olgu aicinājuši palikt, jo strādājusi ļoti kārtīgi, mežs palicis sakopts kā parks. Vasarās Olga un vēl divas sievas ar rokām pļāva sienu, nākamajā dienā krāva divtonnīgās kaudzēs. Taigā lielākoties dzīvojuši barakās, ieradušies latvieši un sākuši būvēt mājas. Tā arī Lomos Zigurds no nelieliem baļķīšiem ģimenei bija uzcēlis mājiņu, ko tēvs vēlāk uzlaboja.
Indra un Dzintra brīvlaikos kājām gāja uz “māju”, kāda meža mašīna gadījās reti. Iešana bijusi diezgan nedroša, īpaši vasaras sākumā, kad viss kusa, jo pa ceļam bija daudz purvainu vietu.
Jāņa apcietinājuma laiks beidzās 1951.gada nogalē, un atlikušos gadus viņš varēja dzīvot kopā ar ģimeni, strādāja meža darbus. 1954.gada sākumā viņš saslima un vasarā aizgāja aizsaulē. Tajā brīdī Olga sapratusi, ka gaida ceturto bērniņu, kas ieguva tēva vārdu, bet nekad viņu nesatika. 1956.gada rudenī, kad mazajam Jānītim bija divi gadi, ģimene varēja atgriezties Latvijā. Pagāja vēl gandrīz gads, kamēr tika sapelnīts mājupceļam, pabeigts mācību gads, tad varēja domāt par atgriešanos.
Vēlā vakarā iebraukuši Koknesē, bet bagāža kļūdas pēc aizbraukusi līdz Rīgai (pēc pāris dienām atgūta), nakšņojuši Bebru pastā. Nākamajā rītā Olgai ar bērniem un vīratēvam pakaļ atbrauca viņas māsa Aleksandra, un visi dažas dienas paciemojušies viņas mājā.
Kā jau lielākajai daļai izsūtīto, savās mājās atgriezties neizdevās. “Kučuros” pa šo laiku jau bija citi dzīvotāji, it kā tādi paši Sibīriju izbraukušie. Citur savā pagastā arī neatradās brīvas vietas. Jūlijs dzīvoja pie meitas Mildas turpat Viesienas “Kraujās”, miris 1960.gados.
Zigurdam izdevās iekārtoties darbā Kokneses MRS. Viņam ierādīja dzīvesvietu ”Krastiņu” mājā, kur apmetās visa ģimene. Krāsnis mājā bija sabrukušas, un nācās salt. Vietējais mežsargs iedeva zirgu malkas sagādei.
Sešpadsmitgadīgā Indra tika darbā pie telefonu komutatora Meņģeles pastā, kur bija arī viņas dzīvoklis. Tur viņa nostrādāja 15 gadus, izveidoja ģimeni. Dzintra turpināja mācības Koknesē, sākumā pat krievu plūsmā. Olgai ar mazo Jānīti ierādīja dzīvesvietu vietējā galdniecībā, viņu pieņēma darbā par apkopēju un teritorijas uzraugu. Kolhozā viņu neuzņēma. Tā līdz 1990.gadu sākumam ģimene dzīvoja Meņģelē. Olga nodzīvoja garu mūžu – 92 gadus, sagaidīja laiku, kad varēja atgūt “Kučuru dzirnavas”. Tās tālāk mantoja Jānis Jāņa dēls. Kad Medņu ģimene atguva īpašumu, sētā vēl bija saglabājies pagrabs ar malkas šķūnīti virs tā, kūts, dzirnavas, pie dzirnavām neapdzīvojama mājas daļa ar cauru jumtu. Tajā brīdī sākas viesu mājas “Kučuru dzirnavas” stāsts.
Olga atdusas Meņģeles kapsētā, un uz kapakmens lasāms viņas un vīra Jāņa vārds.
Pateicamies Medņu ģimenei par dāvinājumu un sadarbību raksta tapšanā.
Ilze Gaujēna
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošā pētniece