Madona, Dieva svētīta, ieskauta no divām pusēm baznīcu torņos, tajos 29. maijā zvani ieskandināja svētkus. Bet pilsētas pašā vidū, tās sirdī - Lūgšanu kapelā - diennakti nomodā kāds lūdz par Madonu un tās ļaudīm. Ikvienam madonietim pilsēta un tās apkārtne saistās ar kādām īpašām atmiņām 95 gadu garumā, kādiem īpašiem cilvēkiem, kas veidojuši to dzīvesstāstus. Vispirms jau tā ir ģimene, tad skolotāji, tad līdzcilvēki. Šobrīd vēlēšanās pakavēties atmiņās par skolotājiem, bez kuru sniegtajām zināšanām nav izaudzis neviens ārsts, inženieris, jurists, mākslinieks, neviens kārtīgs sava darba darītājs.

Lepnums par mūsu skaisto Valsts ģimnāziju, kura atguvusi savu agrāko veidolu, nu stalti paceļas kalnā pāri visai pilsētai - tā īpaša dāvana Madonai svētkos. Šajā ēkā, kad tur mājoja Madonas 1. vidusskola, mācījušās daudzas Madonas paaudzes, arī es. Un svētkos īpašā godā gribas celt tajā laikā tur strādājošo, visā Latvijā pazīstamo kultūras un izglītības darbinieku Arturu Treici, kas ne tikai zināšanās, bet arī dzīves gudrībās dalījās ar saviem audzēkņiem un to ģimenēm. Viņš bija leģendārs ar skatījumu uz priekšu, kas sniedzās pāri gadsimtu robežām. Viņam atdot godu vēl esam ļoti, ļoti parādā. Arturam Treicim, savam darbaudzinātājam, veltīju arī savā laikā diplomdarbu, beidzot Latvijas Universitāti. Viņš prata ap sevi pulcināt sirdsgudrus, cienījamus skolotājus, kuri izaudzināja šodienas skolu tik daudzos zinošos pedagogus, kuri savas zināšanas un sirdsdegsmi nodod atkal mūsu bērniem un bērnu bērniem.

‌Svētki atmiņā atsauc Elzu Rudenāju, Madonas muzeja dibinātāju, kurai pateicoties es iepazinos ar izcilo operdziedātāju Jāni Zāberu, kura iespaidā vēlāk sāku meklēt audzēkņus ar Dieva dotu skaistu balsi un strādāt ar tiem. Paldies skolotājam Jānim Bērziņam, kas arī šobrīd cenšas iemūžināt atmiņas par izcilo kordiriģentu Haraldu Medni, bet manā vidusskolas mācību laikā bija izveidojis skanīgus skolēnu korus, aizrautīgi stundās stāstot par mūziķiem, pasaules mēroga klasiķiem, atskaņojot ierakstos viņu skaņdarbus.Vēlāk ceļi aizveda uz TDA "Vidzeme" vokālo ansambli, kura laikā TDA vadītāja Dzidra Rubene gan dejotājiem, gan dziedātājiem, gan mūziķiem (viss tajā laikā skanēja dzīvajā izpildījumā, ne ierakstos) iemācīja cieņu pret skatītāju un klausītāju, atbildību par savu priekšnesumu ikviena zālē sēdošā priekšā, atbildību, nesot Madonas vārdu, arī ārpus Latvijas robežām - Čehijā, Slovākijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā un citur.

‌Un vēl ļoti vēlos pieminēt nepelnīti aizmirsto ārsti Ilgu Zariņu, kas nu jau mūžības ceļos, bet savā laikā - neprasot, cik par to maksās - paaudžu paaudzēs ārstēja cilvēku sirdis, būdama izcils kardiologs. Dzimusi, augusi Madonā, savu darba mūžu veltīja madoniešu veselībai. Mūžīga piemiņa viņai.

‌Nāca Atmodas laiks Latvijai, un Jānis Simsons ikvienam madonietim ļāva izjust viņa brīnišķīgo dvēseles stīgu, ļaujot ieskatīties mākslas pasaulē, kas tik ļoti atjaunoja Madonas seju, paldies Kristīnei Šulcei (viņa audzēknei), kas turpina iesākto.Gadiem ilgi ceļi vijās līdzās Arta Kumsāra īpašajai personībai. Vispirms viņš bija "krusttēvs" maniem vadītajiem ansambļiem un solistiem, kad devāmies uz TV muzikālajiem konkursiem "Ko Tu proti?", kuros 10 gadus guvām godalgotās vietas. Vēlāk, sadarbībā ar Arti un viņa ģimeni, iesākām dziedošo-muzicējošo ģimeņu "Spietu" Madonā. Biju pateicīga, ka arī Madonas tālaika vadība ļoti atbalstīja šīs darbības: gan Leo Bērziņš - īstens pilsētas saimnieks, gan vēlāk Harijs Āriņš, Jānis Vanags, tad Uldis Arents. Tolaik biju kolektīvu vadītāja gan Madonas kultūras namā, gan Madonas skolēnu namā, kuros bija laime sastrādāties ar brīnišķīgiem kolektīvu vadītājiem.

‌Lai kā arhitektūra pamainīta, tomēr Madonas kultūras nams mums visiem ir mīļš, jo tas devis iespējas veldzēties mākslas pasaulē pēc ikdienas steigas, tur Andra Ezeriņa vadībā slīpēti šodienas dejotāju soļi, tur izpaudies ne viņa vien radošais gars. Nu dejotāju degsmi rosina Rudīte Jurciņa un citi radošie cilvēki. Tur mājo Andra Cepīša godalgotie pūtēji.

‌Mūsu un mana Madona - ar mūzikas skolas brīnišķīgajiem pedagogiem, bibliotēkas, muzeja darbinieku vienmēr radošajām izpausmēm, ar sportistiem un viņu sasniegumiem, mācoties sporta skolā. Ja mums ir brīnišķīgi ieguldījumi sporta attīstībai Smeceres silā, tad kāpēc nebūt pamatīgai, lielai estrādei, kura varētu kalpot visai Vidzemei? Un kāpēc ne Madonā? Nebaidīsimies būt vareni savā varēšanā. Jūrmalā, Liepājā, Ventspilī - koncertestrādes. Vidzemē - nav. Cēsīm - koncertzāle, Valmierai - teātris, Madonai - iespaidīga estrāde, kas pulcētu viesus no tuvienes un tālienes. Madonai piepulcēsies pārnovadi - būsim stiprāki, varošāki. No tā iegūs uzņēmēji, viesu nami, viesnīcas, brauks un priecāsies ļaudis no visas Vidzemes, iegūsim visi, gan lieli, gan mazi, jo Madona ir ģimeņu pilsēta. Gan jau radīsies iespējas apsaimniekot arī estrādi, ja vien būs vēlēšanās.

‌Par to visu jau domāja noteikti enerģiskais dārznieks Andris Elsiņš, kuram ierodoties Madonas seja krasi izmainījās. Žēl, ka tik ātri viņš tika aizsaukts mūžībā, bet viņa darbs tiek godam turpināts. Par to domājāt jūs visi - mīļie madonieši, kuri Andreja Ceļapītera vadībā aizrautīgi talkojāt, kad Madonai vajadzēja pārmaiņas un sakārtotību. Darbs turpinās. No "Pilsētas, kur esi gaidīts" esam izauguši līdz "Manai Madonai", kurā "Esam arvien augstāk".

‌Savā laikā Valdis Breģis, kas lepns kā savējais gāja kopkora priekšā, ciemojoties manā ģimenē, kā arī Ilze Indrāne, ar kuru pavadīju daudzus rudens vakarus sarunās, man iemācīja nepagurt nevienā grūtā ceļā, atstājot pēdas savā zemē, ieraugot skaistumu katrā cilvēkā, katrā zāles stiebrā, katrā ziedā. Būt savējam, Madonai piederošam, kaut esam varbūt izbraukuši uz citu pilsētu, bet atgriežoties vai uz laiku atbraucot saprast - tā ir "Mana Madona".

‌Būsim redzīgi pret visu labo, neaizmirsīsim savas saknes, kā redzams TV raidījumos "Ielas garumā" par Madonu. Nemeklēsim tik daudz ēnas puses, tās vienmēr būs. Iesim Gaismas ceļu. Madonā tik daudz radošu, darbīgu cilvēku, novērtēsim viņu devumu un darīsim arī paši, kā māca tautasdziesma:

Manai un mūsu Madonai — 95. dzimšanas dienā