2021.02.05 13:55
Meteņi, tas ir brīdis, kad īsās ziemas dienas paliek garākas un laiks sāk griezties uz pavasara pusi. To sauc arī par Meteņdienu, Miesmeti, Pīrāgienu, Vastlāvi, Aizgavēni, Kuļu vakaru, Budēļu vakaru, Buduļdienu, arī par Kurmja vakaru.
Kaut arī ziema vēl neatkāpjas, gaisā jaušams pavasaris, zeme paliek mīksta un kurmis met pirmos rakumus. Folkloras pētnieku un tautas tradīciju kopēju vidū atšķiras viedokļi, kad būtu jāsvin Metenis. Vieni stingri turas pie kristīgā kalendāra noteiktajiem datumiem, citi vadās pēc Saules vai Mēness kalendāra. Saskaņā ar latviskās sadzīves tradīcijām Meteņi svinami 6.februārī. Taču mūsdienās biežāk Meteņus svin 7 nedēļas pirms Lieldienām – līdz Pelnu dienai - uzreiz pēc Meteņiem aizsākot Lielo gavēni, kas ilgst līdz pat Lieldienām.
Metenis mūsu senčiem ievadīja pavasara un jauna saimnieciskā gada sākumu. Šajā laikā pārdomāja padarīto un turpmākajam gadam nolika jaunus mērķus. Iespējams, ar šo plānošanu saistās Meteņa nosaukums: „meti” – griešanās vieta, robeža, mērs, laika grieži. Līdz ar to bija it kā „jāuzmet” šie meti un jāveic tādas darbības un rituāli, lai nākamajā gadā būtu laba raža un izdotos paveikt visu iecerēto. Maskotie tēli mājai un saimei nesa svētību, veselību, aizsardzību un nodrošina auglību, padzina visu slikto un ļauno. Arī budēļu maskas steidzināja pavasara atnākšanu un simbolizēja auglību – uz otru pusi apvilkts kažoks, mice ar zvaniņiem, bet pie jostas starp diviem sīpoliem iekārts burkāns.
Neiztrūkstoša Meteņdienas sastāvdaļa ir maskošanās un masku gājieni.
Var teikt, ka maskotie vietā, kur tie nonāk, nes ne tikai mirkļa prieku un līksmi ar savu aizrautīgo darbošanos, bet arī svētību, auglību un veselību ilgākam laika posmam. Un tā ir tiesa - ikkatrs, kam maskotais tā vai citādi pievērsis uzmanību, ir teju izredzēts, jo caur maskām mēs saņemam lielu devu to labo lietu, ko katrs pats sev vēlamies un kas mums nepieciešams. Vietas, kur maskotie bijuši, top svētītas, un cilvēki, ar tiem saskārušies, arī gūst īpašu labumu tālākai dzīvei.
Maskošanās tradīcijas ir viens no nemateriālās kultūras mantojuma savdabīgākajiem un interesantākajiem izpausmes veidiem, kam arī laikmetīgajā kultūrvidē ir pievērsta īpaša uzmanība. Maskošanās tradīcijas nāk no tāliem laikiem un joprojām arī 21. gadsimta cilvēku sabiedrībā ir nozīmīgas. Visām tautām viņu senajās kultūras tradīcijās dzīvo daudzveidīgi, noslēpumaini, neikdienišķi masku tēli. Maskas mūs sasaista ar citu pasauli, ļauj sazināties ar senču un dabas gariem.
Maskošanās mērķis ir palīdzēt pārvarēt krīzes brīžus, atjaunoties, iegūt spēku. Maskotie tēli mājai un tajā mītošai saimei nes svētību, veselību, aizsardzību, nodrošina auglību un ražu, izdošanos darbos. Gan maskoto uzņemšana, gan pati tērpšanās kādā tradicionālā masku tēlā dod to, kas svarīgs ikvienam visos laikos un laikmetos. Arī latviešu kultūrtelpā maskām un maskošanās tradīcijām ir ļoti nozīmīga vieta. Mūsu nacionālā bagātība ir gan daudzveidīgie dažādo novadu tautas tērpi un dziesmas, gan arī dažādie masku gājieni, maskoto izdarības un arī pašu maskoto ļaužu nosaukumi. Latvijā to ir vairāk nekā 70 - čigāni, vastlāvji, kōzu čigani, ķuļi, budēļi, ķekatas, kurcumi, miežvilki, galenkas, dādi, tatari, kaitys, spokstiņi u.c.
Lai arī Sauleskalnā sastopamie maskotie tēli ievada pavasara tuvošanos un nes mums visu to labo!