Lai radītu šo tautas namu 1932.gadā 9.Madonas aizsargu pulka komandējošais sastāvs pieņēma lēmumu un atsaucoties šim lūgumam Madonas dome 1932.gada 6.jūlijā piešķīra 3515 m2 apbūves gabalu nama celšanai Baložu (tagad Raiņa ielā) un Skolas ielas stūrī 2000 Ls vērtībā. Tas bija pirmais ieguldījums nama tapšanā , kam sekoja ziedojumi no privātpersonām, sabiedriskām organizācijām, sarīkojumiem un mantu loterijām. Apkārtnes ļaudis strādāja talku veidā būvdarbos, ziedoja kokmateriālus. Ēkas pamatakmens ielikšanas brīdī 1934.gada 17.jūnijā piedalījās Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

Madonas aizsargu nama projektēšanu veica arhitekts Verners Vitands (1903-1982), kurš pieskaitāms pie 1930.gadu interesantākajiem Latvijas arhitektiem. Pēc Vitanda projektiem būvētas celtnes – vienības nams Daugavpilī un robežsargu nams Indrā, kā arī veidoti vairāki pirmā pasaules kara un brīvības pieminekļi, tajā skaitā arī Dzelzavas pagastā. Arhitekts pēc otrā pasaules kara dzīvoja Rietumos.

‌Un tā Madonā tapa Eiropas iecienītajam funkcionālisma stilam atbilstoša celtne, tobrīd modernākā celtne ārpus Rīgas, kura apvienoja arī tajos gados Latvijā atbalstīto tautisko stilu. Virs galvenās ieejas novietots Kārļa Baumaņa-Zemdegas cilnis “Sargs”. Apaļos lodziņus greznoja mākslinieku Oskara Norīša un Eduarda Melbārža stikla gleznojumi. Daļa mēbeļu bija veidotas pēc mākslinieka Anša Cīruļa iecerēm. Ēkas fasādi rotāja reljefa aizsargu nozīme – auseklītis ar zobenu, kas tika noņemta 1940. gadā.

‌Ēkā bija ne tikai skatītāju zāle un skatuve ar aktieru istabu, bet arī sporta zāle, ģērbtuve tai blakus dušas telpas, biljarda istaba, šautuve, labiekārtota virtuve, bufetes telpas. Austrumu daļā bija piecas viesnīcas istabas, bibliotēka, lifts kā arī vaļēja terase. Ēkā bija centrālapkure. Lielajā zālē bija 336 sēdvietu. Lielās zāles griesti bija tumši zili ar sudrabotiem dekoratīvajiem rotājumiem.

Uz nama atklāšanu ieradās visu apriņķu pagastu sūtņi. Simbolisko nama atslēgu Verners Vitands pasniedza iekšlietu ministram V.Gulbim, klātesot Latvijas armijas ģenerāļiem un 9.aizsargu pulka komandieriem. 26.oktobra vakarā uz jaunās skatuves vietējie teātra spēlētāji rādīja R.Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”.

Tā sākās kultūras nama dzīve, kurā bija koncerti, teātra izrādes, kursi, pašdarbības teātra un kora mēģinājumi. Tika uzstādīta kinoiekārta un tika rādītas filmas. Sāka darboties bibliotēka.

Vēlāk 1937-1939. gadā pagalmā tika uzbūvēta sētas māja, kurā bija dzīvoklis, bet augšstāvā pārnakšņošanas istabiņas.

1940.gadā aizsargu organizāciju izsludināja par likvidētu un nams nonāca 5.Cēsu kājnieku pulka III bataljona pārziņā. Vēlāk namu izmantojusi arī LK(b)P Madonas apriņķa komiteja, Sarkanarmija, komjaunatnes komiteja, pilsētas pašvaldība, tūrisma mītne.

1944.gadā tuvojoties frontei gandrīz viss nams bija pārvērsts par hospitāli.

Pēckara gados bez Madonas kultūras nama šeit ir mitinājies gan kompartijas propogandas kabinets, DOSAAF, bibliotēka, mūzikas skola, civilstāvokļu aktu reģistrēšanas birojs.

2005.gadā lielais vējš sabojāja ēkas jumtu un notika rekonstrukcija – tika izbūvēts augšējais stāvs un blakus ēka. Projektu veica firma “Tursons”. Šajās telpās bez kultūras nama vēl atrodas Madonas novada dzimtsarakstu nodaļa un Madonas Bērnu un jauniešu centrs.

‌Šāds ir šīs staltās ēkas stāsts. Par laikiem un cilvēkiem, kuriem ir kopīgs sapnis, drosme un vēlme radīt skaisto, lai tas būtu un pastāvētu visskarbākos laikos.

Madonas pilsētas kultūras nama ēkai - 85