Tiek uzskatīts, ka rakstības aizsākumi meklējami akmens laikmetā, neolītā. Tie bijuši pirmie seno cilvēku mēģinājumi sazināties, nododot informāciju ar dažādu zīmju palīdzību. Par senāko šādu saziņas veidu uzskatāms mezglu rakstu, kuru dažas tautas izmanto vēl arī mūsdienās. Latviešiem kopš seniem laikiem saglabājies paradums, lai kaut ko paturētu atmiņā, iesiet mutautiņa stūrī mezglu. Vai šāda rīcība uzskatāma tikai par savdabīgu atmiņas rosinātāju, vai tajā meklējama kāda dziļāka jēga un saikne ar mezglu rakstiem?
Izstāde tapusi sadarbībā ar LU Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuvi un Bauskas muzeju. Izstādes tapšanu konsultējis Ph.D., Mg. paed., latvistikas pētnieks, japāņu valodas tulks un lektors Uģis Nastevičs, uzskates materiālus sēja privātpētniece Līga Galeja. Šķetinot un atveidojot Jāņa Briņķa, Edgara Jundža un Andra Mičuļa apkopotos materiālus, L. Galeja par rakstiem saka šādi: “Kamolos tika satīta enerģija, laiks, vieta un notikumi, kurus vētīt un nest Gaismā ir mūsu uzdevums.”
Vēl 21. gadsimtā starp latviešiem atrodami mezglu un cilpu rakstu zinātāji, kas pieredzējuši šo pieraksta formu vēl savā bērnībā. Viena no tām bijusi tautas daiļamata meistare Betija Strautniece, kas mezglu rakstu tradīciju pārmantojusi no savas dzimtas senčiem. Izstādes apmeklētāji varēs ne tikai izzināt, bet arī paši izmēģināt atšifrēt sietos rakstus.
Tautiešami roku devu,
Uz akmeņa stāvēdama.
Labo devu, ne kreiso
Lai bij laba dzīvošana.
Kad es gāju tautiņās,
Dziesmas tinu kamolā
Ja būs laba dzīvošana,
Pa vienai ritināš’
Ja būs slikta dzīvošana,
Lai satrūda kamolā.
Izstādes kuratore un idejas autore Līga Ploriņa, aicina ikvienu atvērt savu dzimtu lādes, kas glabājas bēniņos, pagrabos, rijās un šķūnīšos, lai paskatītos, vai starp raibajiem deķiem, nav ieripojis kāds informācijas nesējs – kamolītis.
Ieeja bez maksas.
Informācija: Cesvaines Tūrisma centrs, tel. 26172637